Intervija ar Kristaferu Zeiļuku.
- Pirms diviem gadiem tu beidzi darboties RSD. Kas ir mainījies tavā dzīvē? Ko jaunu esi apguvis?
Daudz esmu iemācījies, darbojoties dažādās jauniešu organizācijās. Pēc RSD, lai turpinātu savu ieguldījumu jaunatnes darbā, ar diviem laika biedriem nodibinājām Rīgas Jauniešu iniciatīvu fondu, kur turpināju apgūt darba administratīvo un birokrātisko pusi, vadot fondu. Jāatzīst, ka RSD man ir iemācījis tikai daļu; liels izaicinājums ir augusī atbildība.
Tāpat esmu Banku augstskolas studējošo pašpārvaldes priekšsēdētājs, kur turpinu nodarboties ar interešu pārstāvību, pārstāvot studējošo viedokli arī nacionālā līmenī Latvijas Studentu apvienībā.
Bez tam Rīgas Starptautiskajā kino festivālā mana aizraušanās ar brīvprātīgo darbu ir pāraugusi jau atalgotā darbā, kur esmu auditorijas servisa departamenta vadītājs. Mana departamenta pārraudzībā ir festivāla viesu apčubināšana, kas ir visnotaļ atbildīgs pienākums.
Strādāju arī jauniešu platformā Visas iespējas, kur vadu projektus un lieku lietā savas administratīvās zināšanas jautājumos par dokumentiem. Arī šeit darbs ir audzis tikai no intereses.
Pirms pāris dienām tieši iedomājos, cik jauki ir strādāt savu mērķu labā un darīt to, kas tev patīk. Ja tev patīk tas, ko tu dari, nauda ir tikai bonuss, jo darbs tad drīzāk ir kā laba laika pavadīšanas iespēja.
- Vai tavā darbu pilnajā dzīvē atliek laiks arī hobijiem, ko tu nerakstītu CV?
Lielā mērā viss manā ikdienā tomēr atduras pret jauniešu darbu. Man patīk interešu pārstāvība - pagaidām to daru tikai jauniešu līmenī, bet varbūt kādu dienu to darīšu jau plašākā mērogā.
Tomēr man ļoti patīk lasīt grāmatas. Man ļoti tuvs vienmēr ir bijis bizness un mārketings, tāpēc man patīk to pētīt, sekojot līdzi jaunākajām tendencēm.
Tāpat es izbaudu braukšanu ar riteni, bet to es rakstu arī CV. Ir forši, ja darba devējs uzzina, kas tu esi par cilvēku, nevis tikai tavus nopietnos sasniegumus.
Vēl man ļoti patīk ceļot, arī tā bija lieliska iespēja RSD, jo bieži bija iespēja braukt pieredzes apmaiņas projektos.
- Kā tu sevi redzi uz citu Rīgas un Latvijas jauniešu fona?
Es nepieceļos ar domu, ka tagad esmu jauniešu balss, bet pārstāvības sajūta, protams, ir augusi, ja salīdzinu to ar laiku, kad vēl darbojos RSD. No RSD laikiem visspilgtāk atceros gadījumu, kad bija jāpārstāv skolēnu viedoklis Saeimā, kad tapa pirmais uzmetums projektam Skola2030. Vairs neatceros, ko es teicu (Paldies Dievam!), bet satraukums bija liels.
Vadot Ārējo sakaru daļu, pirmo reizi apzinājos arī “varu”, ko ideju pārstāvniecība sniedz, jo ārpus RSD tās pašas idejas iespējams netiktu ņemtas vērā.
Tagad esmu arī Banku augstskolas studējošo ievēlēta balss. Ar komandu apkopojam studējošo domas par konkrētiem jautājumiem, un es sniedzu rezultātu vadībai vai Latvijas studējošo apvienībai, kas informāciju nodod vēl tālāk.
- Vai šī atbildība ir smaga?
Tas smagums izpaužas bailēs pateikt ko nepareizu, jo vienmēr vajag pierādījumu - pārliecināties, ka manis pārstāvētā cilvēku grupa manis teiktajam piekrīt. Vienam pašam izteikt viedokli nav grūti, bet nonākt pie vienprātības dažādu viedokļu starpā - gan.
Protams, ir arī atbildība nepievilt apkārtējos, jo tieši tev tiek uzticēts mandāts runāt, kas ir liels gods, bet tomēr vēl lielāka atbildība.
- Kā sākās tava darbošanās RSD - kā tu uzzināju par šādu iespēju?
Mans ceļojums RSD sākās 2014. vai 2015. gadā. Toreiz es biju kluss un aktīvajā telpā pasīvs jaunietis. Tomēr, kļūstot par savas skolas pašpārvaldes prezidentu, man bija jāpārstāv skola dažādās RSD aktivitātēs, kur mani uzaicināja darboties Juridiskajā un finanšu komitejā.
Ilgu laiku nosēdēju RSD klusējot, tomēr atvērties man lika pieredzes apmaiņas nometne ar jauniešiem no Somijas, kur vairāk iepazinos ar cilvēkiem no citām komitejām.
Vēlāk kandidēju uz otrā viceprezidenta amatu, bet tomēr netiku ievēlēts. Nākamajā reizē kandidēju uz pirmā viceprezidenta amatu, arī tad neveicās. Šie zaudējumi nemaz tik ļoti nesāpināja, jo zināju - ja gribēšu, varēšu kandidēt vēlreiz.
- Kā beidzot sāki savu darbu RSD valdē?
Palīdzot darbu norisei Juridiskajā un finanšu komitejā kā tās vietnieks, nolēmu kandidēt par tās vadītāju un toreiz beidzot arī tiku valdē.
Pienākumi krasi izmainījās - man tika uzticēts vairāk darbu, bija jākomunicē ar vairāk cilvēkiem, pašam jāveido tīkls, lai uzdevumus paveiktu, bet kopumā tas man palīdzēja augt un atvērties. Sākumā tas šķiet neiespējami, bet RSD sēdēs cilvēku aktivizēšana notiek automātiski.
Nākamajā gadā sapratu, ka vairs nevēlos turpināt darbu Juridiskajā un finanšu komitejā, tāpēc izvēlējos attīstīt sevi citā lauciņā - izvēlējos vadīt Ārējo sakaru daļu, kur atklāju, ka tur nepieciešams vēl vairāk komunikācijas prasmju.
RSD pieredze gan valdē, gan ārpus tās ir aizvedusi mani tur, kur es tagad esmu.
- Kas tev patika valdes darbā? Ko tu tur iemācījies?
Valde nozīmē ļoti stingru komandas darbu. Tas, manuprāt, ir unikāls jebkurā organizācijā vai koleģiālā institūcijā. Ja lēmumi netiek pieņemti kopīgi, tā vairs neskaitās koleģiāla institūcija.
Darboties valdē mani motivēja novērotās haotiskās, bet spēcīgās diskusijas valdes dalībnieku starpā. Valdē mēs mēdzam kārtīgi izcīnīties par lēmumiem, tomēr vienmēr nonācām pie viskvalitatīvākā un optimālākā rezultāta, un pēc sēdēm neviens uz nevienu neturēja ļaunu prātu.
Ir patīkama sajūta būt starp cilvēkiem, kas tevi atbalsta, uzlādē, motivē un kopā meklē risinājumus problēmām. Uzskatu, ka RSD valde ir visforšākie skolēni Latvijā!
- Vai kādas prasmes, ko ieguvi, veicot RSD pienākumus, vari izmantot arī šodien?
Pēc Juridiskās un finanšu komitejas pienākumu pildīšanas manī ir saglabājusies interese, kā tiek veidots budžets, kur paliek nauda, kā to tērēt labāk utt. Vēl joprojām esmu ļoti pedantiski noskaņots pret dokumentu pildīšanu.
Tas pats arī attiecas uz sociālajiem tīkliem. Diemžēl, aizejot no RSD, vairs nav laika veidot vizuālos materiālus vai speciālus tekstus, bet kā bijušais Ārējo sakaru daļas vadītājs es saprotu, kā notiek šo materiālu veidošana. Es tagad redzu, kāds darbs ir apakšā katrā no šīm administratīvajām lietām.
- Šajos amatos tu biji līdera pozīcijā. Kā tu domā, vai vajadzīgas noteiktas īpašības, lai to veiktu?
Par līderi nepiedzimst! Pirmo reizi ienākot RSD vidē, es nebūtu ticējis, ka kādreiz nonākšu līdera pozīcijā. Toreiz es nebūt nelīdzinājos vadītājam, bet vajadzīgās īpašības ir iespējams uztrenēt. Tas viss, protams, ir atkarīgs no apņēmības, tomēr ticu - ja kaut ko tiešām grib, tad to ir iespējams izdarīt.
Toreiz, lēnām virzoties uz līdera lomu, es sāku lasīt grāmatas, kā pareizi saliedēt komandu un kādi ir komandas veidošanās posmi. Sākumā šķita, ka teorija ir muļķīga un realitātē nepielietojama, bet, sākot strādāt, arī redzēju, kā tas izskatās dzīvē.
Uzskatu, ka līderiem jāspēj:
Pirmkārt, novērtēt citu veikumu. Vienalga, kādas kvalitātes darbs, līderim svarīgi ir atrast laiku, lai pateiktos pārējiem.
Otrkārt, būt labam komunikatoram. Līderiem ir jāmāk ļoti skaidri un detalizēti izklāstīt savas vēlmes, atrodot noteiktu līdzsvaru, lai netiktu pateikts pārāk daudz.
Treškārt, plānot savu un citu laiku. Tajā pašā laikā jārada priekšzīme pārējiem komandas biedriem, ievērojot termiņus.
- Kādi bija vislielākie izaicinājumi darbā RSD?
Laikā, kad es sāku darboties RSD valdē, diemžēl RSD nebija daudz aktīvu dalībnieku, bet darbu mēdz būt daudz, līdz ar to izaicinājums bija saplānot, kurš un kā visu izdarīs. Dažreiz bija jāizlemj, vai esmu gatavs ziedot kādu nakti neatliekamam darbam.
Darbā ar valdi dažreiz izaicinājums bija arī viedokļa izteikšana, ja jutu, ka kāds neiegulda darbā tik daudz kā pārējie. Tomēr, runājot par to, tas vienmēr tika risināts. Galvenais ir neturēt žulti pie sevis, tajā pašā laikā sagaidot pārmaiņas.
- Kādas ir vissiltākās atmiņas no RSD?
Man visi tur pavadītie gadi ļoti patika! RSD ir lieliska smilšu kaste - spēlēšanās ar idejām, jo darba grūto pusi ,visas papīru un atskaišu lietas, izdara konsultants.
Iespējams, visvairāk man patika starptautiskie RSD braucieni, kas sniedza iespēju parējos dalībniekus iepazīt labāk, dzīvojot kopā. Atceros, ka vienreiz Dānijā mēs apmaldījāmies vilcienu stacijā.
Tāpat, protams, patika visi kopā pavadītie vakari pēc sēdēm, kad palikām ilgāk RSD ofisa telpās, lai tikai parunātu. RSD ieguvu draugus uz mūžu!
- Ko tu ieteiktu introvertiem un klusiem cilvēkiem, nonākot RSD?
Esmu iemācījies, ka abas šīs pretējās puses - ekstraversiju un introversiju- cilvēks dzīves laikā var mainīt.
Bet tādam cilvēkam, kuram tiešām šķiet, ka viņš ir introverts, es teiktu - RSD arī introverti cilvēki ir nepieciešami. Sniegt pienesumu var arī klusām un mierīgi. RSD vienmēr ir bijusi atbalstoša vide, galvenais ir nebaidīties kļūdīties, jo no tā arī ir iespējams mācīties.
Iespējams kādu laiku tu sēdēsi kluss, bet ar laiku paliks daudz vieglāk izpausties un dalīties viedoklī.
- Kā tev izdevās apvienot RSD pienākumus ar skolu un citām interesēm?
Tas vienmēr ir atkarīgs no cilvēka prioritātēm. Darbojoties RSD, es, protams, darīju arī daudz citas lietas. Man bija darbs, es darbojos vairākās organizācijās, bija jāgatavojas eksāmeniem, tomēr nebija tik traki, jo man patika tas, ko darīju.
Ja ir patika, nav grūti atrast laiku vai motivāciju. 24h diennaktī ir vairāk kā vajadzīgs, tāpat arī jāatceras - cilvēkam RSD vienmēr ir izvēle, cik daudz viņš vēlas uzņemties.
- Lasot tavus ierakstus Twitterī, redzēju, ka bieži piedalies diskusijās par pandēmiju. Ko tu ieteiktu darīt jauniešiem šajā grūtajā periodā un kā to pārdzīvot?
Svarīgi ir neriskēt ar savu un citu veselību, ievērojot drošības pasākumus, bet ir jāizmanto visas mums sniegtās iespējas. Lai gan zudis tiešais kontakts ar cilvēkiem, pie tā var pierast un pieslēgties sēdēm tagad ir ļoti vienkārši. Man bija uz RSD ofisu jābrauc 2h, tagad sēžu apmeklēšana prasa vien pāris klikšķus.
- Kā tu pavadīji laiku braucot no un uz jauniešu centru Kaņieris?
Braucot uz Ķengaragu, visbiežāk es klausījos citu cilvēku sarunās, kas pavisam iespējams ir uzlabojis manas krievu valodas zināšanas. 7. tramvajā ļoti bieži krieviski tiek pārrunāti jautājumi par kaķu barībām un veikala pirkumiem, kas ir lieliska iespēja iegūt neatkārtojamas zināšanas.
Toties atpakaļceļā uz centru mēs visi ļoti sirsnīgi kratījāmies kopā ar pārējiem dalībniekiem, lai pēc tam dotos katrs uz savu pusi.
- Kā tu vērtē jauniešu darbību? Vai tā ir uzlabojusies laika gaitā?
Tas ir atkarīgs no vecuma grupas. Manuprāt, vēl joprojām nenotiek optimāla skolēnu viedokļa uzklausīšana, tomēr aizvien vairāk jauniešiem tiek jautāts, ko viņi vēlas. Tāpat, manuprāt, labas pārmaiņas atnesīs jaunais Rīgas domes sasaukums, jo viņi jau ir paredzējuši dažādas pozitīvas izmaiņas, kas ir mūsu interesēs.
Tomēr jauniešu iesaiste ir spēle, ko jāspēlē no abām pusēm. Mums jābūt pirmajiem, kas atgādina, ka mums ir ko teikt, mēs nevaram gaidīt.
- Kādi būtu jaunieši un to iesaistes iespējas ideālajā pasaulē?
Es, protams, vēlētos, lai jauniešu pilsoniskā aktivitāte uzlabojas. Manā ideālajā pasaulē visi jaunieši dodas uz vēlēšanām un izsaka savu viedokli, kādu viņi grib redzēt pasauli. Viņi, sekojot līdzi aktualitātēm, spēj ietekmēt arī savas ģimenes viedokli. Galvenais, lai viņi interesējas, pēta un saprot, kas viņiem patīk un ko viņi grib. Jau tas šķiet utopiski.
- Vai tev ir kāds novēlējums RSD 2021. gadam?
Novēlu Jums daudz aktīvu dalībnieku, kas piedalās darbā un veido projektus. Esiet skaļi un redzami, jo ir svarīgi, ka jūsu viedoklis par sabiedrības procesiem ir zināms!
Es novēlu Jums parunāt ar Rīgas mēru par to, kā jūs varat uzlabot situāciju Rīgas jauniešiem; tas būtu lielisks sākums.
Turpiniet būt forši un nezaudējiet motivāciju darboties!