Es sēžu pie loga un, acīmredzot nokavējusi saulrietu, pārskatu šodien un vakar, aizvakar un vēl dienu pirms tam uzņemtās fotogrāfijas. Prāts it kā ir mierīgs un atslēdzies, bet tomēr es spēju padomāt, un es domāju. Domāju par to, cik ļoti man ir paveicies.
Pirms dažām nedēļām, sēžot uz mīkstajiem un krāsainajiem pufiem Kaņiera Omulīgajā telpā, mēs ar trim meitenēm aizdomājāmies par to, cik jauki būtu visai RSD Ārējo Sakaru un Sabiedrisko Attiecību Komitejai vasarā satikties vēlreiz. Nevis, lai centrā padzertu augļu smūtiju un pasēdētu pie kanāla, bet gan, lai iekāptu vilcienā vai autobusā un aizbrauktu uz kādu vietu, kur vēl nav būts, kur nav pieejams wifi, kur ir svaigs gaiss.
Es sēžu pie loga un, acīmredzot nokavējusi saulrietu, pārskatu šodien un vakar, aizvakar un vēl dienu pirms tam uzņemtās fotogrāfijas. Prāts it kā ir mierīgs un atslēdzies, bet tomēr es spēju padomāt, un es domāju. Domāju par to, cik ļoti man ir paveicies.
Pirms dažām nedēļām, sēžot uz mīkstajiem un krāsainajiem pufiem Kaņiera Omulīgajā telpā, mēs ar trim meitenēm aizdomājāmies par to, cik jauki būtu visai RSD Ārējo Sakaru un Sabiedrisko Attiecību Komitejai vasarā satikties vēlreiz. Nevis, lai centrā padzertu augļu smūtiju un pasēdētu pie kanāla, bet gan, lai iekāptu vilcienā vai autobusā un aizbrauktu uz kādu vietu, kur vēl nav būts, kur nav pieejams wifi, kur ir svaigs gaiss.
Tagad ir prieks apzināties, ka šī saruna noveda ne tikai pie milzum garas plānošanas, bet arī pie idejas īstenošanas. Pirms dažām dienām, no 19. līdz 21. jūnijam, mēs, deviņi cilvēki, patiešām pabijām prom no Rīgas un rutīnas - pabijām Zvejniekciemā.
Divas stundas nosēdējuši pretī Origo pulkstenim uz somu, koferu, maisu, katlu un spaiņu kaudzes un saņēmuši daudz apjukušu un uzjautrinātu skatienu, mēs iekāpām vilcienā un devāmies ceļā. Tad sekoja garš ceļš pa mežu absolūtā tumsā, cilvēkiem krītot, kartupeļu maisiem aizlidojot, cepumiem izbirstot un somu rokturiem saplīstot, taču pat pēc šīm mocībām mēs atradām spēku telšu celšanai, salātu gatavošanai, ugunskura kurināšanai, dziedāšanai un sarunām līdz puspieciem naktī.
Nākamajā dienā mūs sagaidīja daudz dažādu piedzīvojumu - video filmēšana, apģērba batikošana, veikala apmeklējums, došanās uz jūru pa nepareizi izvēlētu maršrutu, kurš izraisīja nokrišanu, kāju asiņošanu, apavu ieslīdēšanu dubļos, bet, galvenais, šis ceļš izraisīja smieklus un neaizmirstamu piedzīvojumu. Vakarā un naktī sekoja kārtējās sarunas, dziedāšana, dejošana, stāstu tapšana un pat jauna kvarteta izveidošana.
Trešā un pēdējā diena, pareizāk sakot, tās rīts, pagāja steigā, no kuras daļu pat neatceros, jo laika tiešām tikpat kā nebija. Ceļš uz pieturu jau atkal bija neveikls un jautrs, plīsa maisi, izkrita un pa zāli izvārtījās segas, dažs labs (ne jau es) atkal iekrita zālē...
Pārrodoties mājās, mani pārņēma lielākais nogurums, kādu pēdējo mēnešu laikā esmu izjutusi. Tomēr es nespēju neapzināties to, cik lieliskas šīs dienas bija. Man šobrīd nav ne jausmas, kāpēc es šo visu aprakstīju tik sīki un detalizēti - varbūt nevajadzēja. Varbūt es drīz vien šo ierakstu izdzēsīšu, jo sapratīšu, ka šīs atmiņas un sajūtas vēlos paturēt pie sevis. Bet šobrīd es vēlos ar tām dalīties, jo uzskatu, ka katram nepieciešams, un katram arī novēlu atrast cilvēkus un nodarbes, kas sagādā tik lielu prieku. Esmu laimīga, jo es to jau esmu atradusi. ❤️
Elizabete Zariņa, Rīgas Centra Humanitārā vidusskola.